Dzērveņu laiks!

Ne velti daba mums dāvā to, kas īstajā vietā un laikā ir nepieciešams: kad apkārt sākam dzirdēt aizsmakuša balsis, šķavas un puņķainus degunus, tad mežā jāiet lasīt dzērvenes, kurās ir daudz C vitamīna, enerģijas un dzīvesprieka. Šogad beidzot arī es tām noticēju un nolēmu iekļaut savā ēdienkartē. Tam mani iedvesmoja jaunais kulinārais raidījums "Lapsa virtuvē", kas rosina svinēt katru maltīti. Raidījuma vadītājas gatavošanas stils ir patiešām izbaudāms - tik eleganti kulinārie skati, tik skaista galda noformēšana. Turpināšu iedvesmoties un gatavot. Šodien tapa dzērveņu mērcīte liellopa steikam un kraukšķīgie, krāsnī ceptie kartupelīši. Mācos svinēt gan gatavošanas, gan maltītes laiku.

Kas liecina par to, ka rītdien būs 1.septembris?

Redzot, kā divi brāļi ielec autobusā palēkdamies, lai gan pulkstens ir pāri desmitiem vakarā, izbrīnījos, kas tad nu?! Bet, kad ieraudzīju, ka puikām rokās ir pa milzīgam lillā asteru pušķim un otrā rokā - caurspīdīgā maisiņā - jaunās botas (vēl ar baltu, svaigu un smaržīgu zoli), tad man tapa skaidrs: klāt ir 1.septembra drudzis: satraukums, lepnums, bailes un sasvīdušā rociņā turēti asteru pušķi!

Negadījums...

Man šausmās aizrāvās elpa, kad šonakt uz Bauskas šosejas BMW džips notrieca baltu tauriņu.

Tiekties pēc augstuma.

Braucot mājās, ieraudzīju kaķi, kurš sēž atvērtā logā un vēro pagalmā notiekošo. Un man nāca prātā atziņa, ka cilvēkam vajadzētu mācīties ķaķa tieksmi pēc "augstuma", nevis baidīties no tā.

Kurš glābs latviešu valodu?

Pēdējā laikā sanāk strādāt ar cilvēkiem, kas ir atbraukuši no Krievijas un tiecas mācīties latviešu valodu. Tad rodas tāds jocīgs paradoksāls jautājums par attieksmi pret latviešu valodu - Latvijas iedzīvotāji, kas nerunā latviešu valodā jau gadu desmitiem un tiem cilvēkiem, kas tikko iebrauc Latvijā un uzreiz cītīgi sāk mācīties valodu, jo uzskata, ka nav normāli dzīvot valstī un nesaprast tās valodu.
Būtu patīkami, ja krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji aizņemtos no iebraucējiem kaut mazu kripatiņu no tās attieksmes pret valodu un apņemšanās uzlabot valodas zināšanas.
Patīkami sastapties ar attieksmi: "Cik sarežģīta un interesanta ir latviešu valoda, un es vēlos to iemācīties!" Nevis: "Kam tā stulbā latviešu valoda man ir vajadzīga? Nemācīšos!".

Brauciens pa Daugavas viļņiem.

Var likties, ka brauciens laivās pa Daugavu būs mierīgs un viegls – kā tāda ļaušanās straumei, bet izrādās Daugavai, kā jau mūsu zemes likteņupei, ir savs raksturs, ko brauciena laikā var patiesi novērot un izbaudīt.

            Tā kā mūsu brauciena dienā bija diezgan stiprs vējš, tad mums bija jācīnās arī ar vēja stiprumu un tā radītajiem viļņiem. Tā mūsu laiva dažbrīd ielīgojās, it kā peldētu pa jūru, nevis pa upi. Tas braucienam piešķīra asumiņu. Visticamāk Daugavas dziļās un neparedzamās gultnes dēļ arī straume nav vienmērīga – dažbrīd tās nebija vispār, dažbrīd tā bija tikai noteiktās vietās, kuras noteikt nav tik vienkārši, kā varētu šķist.

            Toties Daugavas krastos paveras ļoti skaistas ainavas. Ik pa laikam iečalo strauti, kas ieplūst Daugavā, tādējādi padarot to arvien bagātāku un spēcīgāku. Niedrēs slēpjas pīles, kas dažbrīd skaistā kāsītī aizlido uz citu pieturvietu. Protams, uz karaliskajiem akmeņiem kā uz troņiem sēž kaijas. No krastu puses čivina un trallina arī citu sugu putni. Noteikti iesakām piestāt kādā no Daugavas salām: tās ir mežonīgi skaistas, ar smilšu krastiem, kas izrotāti gliemežvākiem un ar kupliem niedru cekuliem, kas vējā plīvo kā Latgales daiļavas mati. Te var smelties mieru, harmoniju un dabas klusumu, kas steidzīgajā ikdienā tik ļoti pietrūkst.

            Ja esat ieplānojuši peldēt gar Krāslavas pilsētu, tad, braucot laivā, paveras jauns skats uz pilsētu: var izteikti pamanīt, ka kultūras un tūrisma „pērles” – Krāslavas Romas katoļu baznīca un Grāfu Plāteru pils -  ir iekārtojušās visaugstāk. Gar Daugavas krastu ir sarindojušās vairākas koka dzīvojamās mājas, kas ir vērtīgi Krāslavas kultūrvēsturiskie objekti. Peldēsiet garām arī populārajai Daugavas salai, kas atrodas tieši pirms Krāslavas tilta,  – tā tika iemūžināta mūziķu grupas „Prāta Vētra” videofilmiņā „Welcome to my country”. Tobrīd uz salas ganījās aitas un saimnieks tās veda uz sauszemi ar laivas palīdzību.

            Aiz Krāslavas upe kļūst mazliet straujāka un akmeņaināka. Tāpēc šajā vietā jāpaspēj gan baudīt skaistās akmeņainās ainavas, var redzēt arī augstāko koka skatu torni Latvijā (32 m), gan uzmanīties, ka nesanāk iedauzīt laivu. Pēc tam sākas Daugavas loku neaizmirstamie skati. Raksturīgākā Daugavas loku dabas īpatnība ir 8 lieli Daugavas līkumi (meandri) posmā no Krāslavas līdz Naujenei. Tā kā Daugavas krasti nav īpaši apdzīvoti, tad ir plašas iespējas izvēlēties apmešanās vietu ar teltīm.

            Maršrutu dažādība ļauj izvēlēties – vai pa Daugavu peldēt vien dažas stundas vai piedzīvot vairāku dienu maršrutu. Jebkurā gadījumā tas būs neaizmirstamu skatu un sportiska gara brauciens.

Mērķis salasīt pilnu spainīti zemeņu.

Līgo dienā devāmies lasīt meža zemenes. Katram pa spainītim rokās! Placītis pilns ar zemenēm! Nu, tik vien kā jālasa! Sākumā viss ir jauki: putni čivina, dzidrs un svaigs gaiss un kompānija jauka! Bet, kad spainītī ir vēl tikai mazliet pāri pusei... man sāk trūkt pacietības. Jau sāku niķoties un uzdot dažādus stulbus jautājumus: cik ilgi vēl lasīsim? Vai jums vēl neapnika? Pašai smiekli nāk! Un tad māsa saka: "Mans mērķis ir salasīt pilnu spainīti! Citādi mājās nebraukšu!". Un tas es atjēdzos, ka te ir mans Ahilleja papēdis - man nav mērķa, es neprotu turēties pie mērķa! Pateicoties šim māsas sacītajam, arī es sev izvirzīju mērķi - salasīt pilnu spainīti zemeņu. Spainītis taču tik mazs un zemenes tik garšīgas! "Mežs mums sniedz tik garšīgas veltes! Grēks tās neizmantot!" tā saka mana mamma. Un viņai taisnība! Viņa mums ir vispacietīgākā: katru dienu var braukt zemenēs un ar tukšu spainīti neatgriezīsies. Mans secinājums - jāmācās būt mērķtiecīgākai!