Dž. Trollopa "Bērni pūrā"

Stāsts par to, kā bērnu dzīves notikumu uztvere atšķiras no pieaugušo dzīves uztveres un cik grūti šīm bērna  un pieaugušā pasaulēm saskarties un saprasties. Īpaši grūti tas ir tādos brīžos, kad vecāki šķiras, atrod citu cilvēku un atkal rodas attiecību samezglojumi. Kā lai atrod zelta vidusceļu uz savas dzīves piepildījumu un bērna pasaules nesagraušanu?

6 STIĶI

Latviešu īsfilmu programmā ir iekļauts Unas Rozenbaumas darbs «Logs», Dāvja Kaņepes «Noklausīšanās», Ilzes Kungas-Melgailes «Gaismas zīmes», Paula Ķestera «Personību veikals», Elīnas Eihmanes filma «Gūtenmorgens un trešā acs», kā arī «Lielā Kristapa» ieguvēja - Ivo Brieža īsfilma «Filma». 

Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcā vārds "stiķis" skaidrots kā joks, triks un pekstiņš. Tiešām katrā no filmām ir kāds negaidīts un gaidīts pavērsiens vai joks, kas tiek izspēlēts ar skatītāju. Katra filma ir īpaša, interesanta un vērta, lai to redzētu. Prieks, ka ir dota iespēja redzēt visas šīs filmas vienuviet.

Psiholoģiskais vampīrisms filmā Notes on a Scandal (2006)

Filma par cilvēka iekšējiem dēmoniem. Aizraujošs sižets, filmas stāsts pastāstīts ar ļoti smalki izstrādātu detaļu palīdzību. Lielisks aktieru tēlojums. Filmas beigās ir vēlme aizstāvēt jauno skolotāju Šebu Hartu (Cate Blanchett), kaut gan patiesībā nevar atrast iemeslus vainot vienu vai otru notikumu attīstībā. Filma ir par cilvēka psiholoģiskajiem dēmoniem, ar kuriem katrs mēģina cīnīties vai sadzīvot pa savam. Un kuram ir tiesības pateikt, kā dzīvot ir pareizi? Interesanti, ka tēma atklāta caur skolotāja profesijas prizmu, kas tiek uzskatīta par pareizuma etalonu.
Paldies māsai par dalīšanos ar saviem kinotēkas krājumiem!

Cerība izglābt laulību (Hope Springs, 2012)

Šķiet, ka sižets un galvenā doma ir pavisam vienkārša un ka filmas temps ir tāds lēnīgs un plūstošs, bet filmas veidotājiem ir izdevies noskaņot mani uz vajadzīgā viļņa. Filmas problēma - laulātā pāra ikdienas ritums bez savstarpējas ieinterēsētības vienam par otru - ir atklāta tieši ar šo lēnīgo sižeta ritmu. Ar atkārtotajām ikdienas darbībām un ieradumiem, kas Keju (Meryl Streep) sāk kaitināt, parādīts, cik traģiski var pārvērsties divu cilvēku dzīve, ja kopdzīve kļūst par ieradumu, nevis baudu un prieku. Tāpēc Kejai rodas doma, ka attiecībās ar vīru kaut kas jāmaina. Bet savukārt viņas vīrs Arnolds (Tommy Lee Jones) to uzskata par stulbu ideju, par kuru vēl jāmaksā barga nauda...
Tēmas, kas tiek apspriestas pie psihoterapeita (Steve Carell), ir gan komiskas, gan sāpīgas, bet ļoti vērtīgas. Lai gan šis pāris ir nodzīvojis kopā jau 31 gadu, tie paši uztraukumi, man šķiet,var skart jebkuru pāri jebkurā vecumā. Un tas šķita visaizkustinošākais. Otrs cilvēks var sniegt gan patīkamus brīžus, gan kaitināt, gan sāpināt, bet, ja ir vēlme būt ar viņu kopā, tad ik pa laikam jāatgādina gan sev, gan viņam, kāpēc esat kopā. Un vēl viens atklājums ir skaista melodija un dziesma no filmas: Sam & Ruby "Ain't love something"

Bel Ami un Jūgendstila mode

3.jūlijā ar ģimeni nolēmām doties uz pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādi no Parīzes «Jūgendstila mode», kas tiek ekspoēta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstāde patiešām ir apbrīnojama: cik gan daudz vajag pacietības un "apmātības" ar modi (labā nozīmē), lai savāktu un saglabātu tik senu, izsmalcinātu un skaistu tērpu kolekciju! Un to papildināja lieliski aksesuāri: somiņas, spogulīši, ķemmes, cepures, balles piezīmju grāmatiņas, apavi un saulessargi, kas radīja patiešām īstu tā laikmeta atmosfēru. Spriežot pēc tērpu audumu skaistuma, mežģīņu smalkuma un pieskaņoto aksesuāru izsmalcinātības, var secināt, ka cilvēki tajā laikā pret lietām attiecās īpaši uzmanīgi, tāpēc tas laikmets, sķiet, ir patiešām apbrīnas vērts.

Un šīs izstādes atmosfēru manī atdzīvināja vakardien redzētā filma "Dāmu mīlulis" (Bel Ami, 2012) ar Robertu Patinsonu, Umu Tūrmani un Kristinu Riči galvenajās lomās. Filmā attēlotie notikumi norisinās tieši Parīzē ap 1890. gadu, kad arī izstādē redzētie tērpi ir tapuši un valkāti. Filmā varēja redzēt  tērpu, aksesuāru mēbeļu un vides jūgendstilisko smalkumu. Bet filmas galvenās atklāsmes, protams, slēpās nevis tērpu smalkumos un ballīšu vērienīgumā, bet gan cilvēcisko attiecību robežsituācijās. Cik tālu cilvēks var iet naudas dēļ? Kas cilvēkam ļauj pilnvērtīgi dzīvot: gods, godkāre, atriebības kāre, mantkārība, seksuālā iekāre, varaskāre? Vai nav tā, ka "kārumus" tomēr der ierobežot savā ēdienkartē? Kādā brīdī notiek tā, ka apkārtējie sāk patiešām ciest no galvenā varoņa apsēstības. Augsti vērtējams aktieru darbs un domas raisošs Gija de Mopasāna romāna motīvu atainojums.

Iespēja būt mīlētai...

Iepriekš vairākkārt esmu dzirdējusi un lasījusi, ka gaidību laiks ir visskaistākais laiks sievietes dzīvē un ka šis ir tas laiks, kad dzīve jābauda ar visām maņām. Protams, līdz brīdim, kamēr pati to piedzīvoju, bija grūti iedomāties, vai tiešām tas ir tik brīnumaini. Jo īpaši tādēļ, ka līdzās tam izskan brīdinājumi par "kaitēm" un grūtībām, ko grūtnieces mēdz piedzīvot.

Un man ir radusies vēlme piefiksēt tos mirkļus, kad man blakusesošie cilvēki likuši man justies īpašai un lutinātai. Es centīšos šos mirkļus saglabāt savā patīkamo mirkļu lādītē, lai varu to ik pa laikam atvērt un atcerēties, cik tomēr laimīga esmu un cik jauki un mīļi cilvēki ir man blakus.
Pirmais mirklis, ko atceros ar smaidu, ir dzestrā rītā vīra māsīcas un kaimiņienes pasniegti šokolādes gabaliņi, ko pabaudīt pie kafijas. Šķiet, ka sīkums, bet tajā brīdī jūti to mīļo attieksmi, ka cilvēks par mani padomājis.
Otrais mirklis, kad vīrs atved no tirgus veselu groziņu ar zemenēm un manu mīļo peoniju pušķi. Lai gan šis "lutinājums" bija manis pašas izčīkstēts, vienalga bija patīkami, ka vīrs nepaslinkoja un tomēr aizbrauca uz tirgu (ņemot vērā, cik ļoti viņam nepatīk pa tirgiem staigāt:))
Vēl viens notikums ir māsas un mammas lasītās un atvestās meža zemenes. Tās bija tik garšīgas un mīļas!
Kolēģu dāvātie ziedi pirms manas došanās atvaļinājumā, māsas dāvinātā grāmata par "Pirmo nedēļu brīnumu", vīramātes spontāni nopirktais un uzdāvinātais puķuzirņu pušķis ielas tirdziņā, vīra un draudzenes Sanitas komplimenti par to, cik labi izskatos, nesenais kaimiņienes sirsnīgais smaids un apsveikums, vīra dāvinātais pedikīrs, kas vēl tiks baudīts, mūsu kaķīša rīta murrāšana un gulēšana blakus - šie visi mirkļi liek man smaidīt un mīlēt dzīvi un pasauli.

Meitene manī...

Šobrīd manā galvā ir aktuāls jautājums par meitenīšu un puisīšu dzimšanu. Man pašai galvā ir tāds stereotips, ka sievietei dzīvē ir daudz grūtāk kaut ko sasniegt, ka sieviete ir otrās šķiras cilvēks, ka sieviete ir vājais dzimums daudzos aspektos. Tas laikam tāpēc, ka es tā jūtos... Vai varbūt kaut kur dziļi zemapziņā man tas jau ar mātes pienu iebarots? Vienai paziņai manas mammas vecumā pastāstīju, ka visticamāk mūsu ģimenē piedzims meitenīte un saņēmu savu "bumerangu" atpakaļ, jo viņa teica: "Nu nekas! Gan jau ne pēdējais bērniņš!" (ar tādu domu, ka nākamajam noteikti jāsanāk puisītim).
Tāpēc tagad bieži domāju, kā mainīt savu attieksmi pret meitenēm. Viņas taču parasti ir tik skaistas, radošas, apbrīnu izraisošas būtnes! Galu galā - bez viņām taču mēs neturpinātos! Visticamāk jāsāk ar sevi - jāmaina attieksme pret sevi. Es taču esmu meitene, un esmu laimīga meitene! To atgādināšu sev un mēģināšu novērtēt! Jo tas taču būs jānodod savam turpinājumam!