Novembra pieturzīmes

• Adrianas Trigiani grāmata “Kurpnieka sieva”. Sāku to lasīt septembrī, bet pabeidzu tikai novembrī. Grāmata iekrita domās, kad izlasīju aktrises Janas Čivzeles atsauksmi par šo romānu. Tā kādu dienu saņēmu pārsteigumu no māsas, kura bieži vien piefiksē manas vārdos izteiktās vēlmes un piepilda tās realitātē. Tā kā septembra beigās plānojām ceļojumu uz Sicīliju, tad uzreiz aizrāva tas, ka romāna darbība notiek Itālijā un saistīta ar Itālijas vēsturi, kā arī vietām ir iestarpināti izteicieni un vārdi itāļu valodā. 
  Arī pabeidzot grāmatu, varu teikt, ka galvenais ieguvums ir romāna darbības vēsturiskais fons - itāļi 20.gadsimta sākumā masveidā imigrē uz Ameriku - naudas pelnīšanas, darba un sapņu piepildījuma meklējumos. Iedvesmoja galvenās varones Encas stiprās ğimenes saites - attiecības ar tēvu, nesavtīgās rūpes par māsām un brāļiem. Arī divu brāļu Čiro un Eduardo savstarpējā saikne, mīlestība un tuvās attiecības, kas ilgst visu mūžu. Encas un Čiro mīlestības stāsts diezgan paredzams un klasisks, lai gan sižetam sekojot, ir vēlme ticēt, ka Enca un Čiro atradīs ceļu viens pie otra. Pieminēšanas vērts ir tas, ka autore fantastiski skaisti, precīzi un baudāmi apraksta abu galveno varoņu meistarību savā amatā un grūto ceļu uz to - Čiro kā kurpnieks un Enca kā šuvēja. 
• Novembrī pabaroju savu atkarību no traukiem. Nespēju laist garām iespēju paklīst gar lietotu trauku plauktiem "Otrās elpas" bodītēs vai Labās bodes veikalam.
  
  Arī vasarā, ceļojot pa Latvijas pilsētām, pie rokas turu sarakstiņu ar uteņu bodīšu adresēm. Piemēram, šovasar biju plašā lietoto mēbeļu un trauku veikalā Dobelē. Šomēnes uzdāvināju sev prieku izsaiņot pirkumu no Sicīlijas. Tur ir tradīcijām bagāta keramikas trauku veidošana. Vienā no pilsētiņām biju iegādājusies skaistu trauku ar keramikas mežğīņu vāciņu, kur tagad glabāju cukura kubiņus kafijai. Vārda dienā no māsas dāvanā saņēmu sen kāroto Jūlijas Podziņas tējas krūzi. Katru rītu izbaudu brokastu tējas rituālu.
• Atklāsme par rotaļāšanos. Kādā novembra dienā, runājot ar māsu pie kafijas tases, aizskārām
  
  meitiņu rotaļāšanās tēmu - cik jauki, ka viņas tik radoši izdomā dažādas rotaļas, ilgi var spēlēt lomu spēles. Un tad pēkšņi māsa man pateica nozīmīgu secinājumu par to, ka ir labi, ka es ļauju viņām to darīt, neierobežojot izmantot visas măjās esošās lietas - segas, spilvenus, dvieļus, traukus, apğērbus. Manī un māsā bērnībā šī vēlme rotaļāties mistiskā veidā bija izskausta. Un visticamāk tas notika tāpēc, ka mamma ir izteikta pareizības un kārtības mīle. Jūtu, ka mani šī kārtības mīlēšana ir ieaudzināta tik tālu, ka manī ir zudis rotaļāšanās instinkts. Un tāds bija arī mūsu secinājums - bērnībā mums ar māsu rotaļāšanās beidzās ar to brīdi, kad mēs sakārtojām vietu, kur spēlēties, vai sadalījām godīgi mantas. Tomēr es cenšos ļauties meitu vēlmei radoši izpausties, mēģinot apturēt sevī destruktīvo perfekcionismu. Dažkārt tas izdodas, dažkārt ne.
• Akustiskais dzejas vakars. Jau otro gadu bija iespēja izbaudīt šo skaisto dzejas lasījumu vakaru, ko organizē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Studentu
  
  pašpārvalde. Šoreiz noskaņa bija patiešām rudenīgi samtaina - bibliotēkas telpas tika izgaismotas ar skaistu gaismu virteni, turpat rotaļīgi klīda Rainis (kaķa vārds) :). Jau ierasto dzeju latviešu valodā lieliski papildināja dzejas lasījumi lietuviešu, persiešu, krievu un latīņu valodā. izvērtās brīnumaini filozofisks vakars.