Aukstais Palladium. Karstā Linda Leen.

Palladium zāle sagaidīja vēsi, bet par laimi koncerta apmeklētāju piebiedrošanās telpu un atmosfēru sasildīja. Koncerts kavējās. Izskatījās, ka kaut kas nogāja greizi ar krēslu izvietošanu, jo viens puisis vairākas reizes nesa krēslus klāt. Tiklīdz grasījāmies par koncerta kavēšanos "pasūdzēties" twiterī, gaismas tika izslēgtas un CINEMA piedzīvojums sākās.

Koncerta pirmā daļa tiešām iepriecināja un pat sajūsmināja. Divas dziesmas, Lindai sēžot pie klavierēm, aizkustināja pat līdz asarām. Skaņa augstā kvalitātē. Skaisti! Ļoti patika Goran Goras piedalīšanās. Lai gan pirmā dziesma "I do" bija jau dzirdēta, bija prieks baudīt šo duetu. Dziesma patiešām izdevusies lieliska! Otrā dziesma "Swim, Robert, swim " patīkami pārsteidza - tik asprātīgs un jautrs priekšnesums! Vēl pirmajā daļā tik izpildītas vairākas pasaulslavenas kompozīcijas franču, spāņu un angļu valodā, ko harmoniski papildināja videoprojekcijas.
Pauzē šķita iederīgs Kaspara Zemīša priekšnesums un stāstījums par Nokia telefonos skanošo standartmelodiju, kas izrādās ir neliela daļa no spāņu komponista Francisco Tarregas skaņdarba.
Otrā daļa šķita mazliet samākslota. Tā bija visticamāk domāta tāda roķīgāka, bet kopumā man tā šķita mazāk vērtīga nekā pirmā. Kā arī vilšanos sagādāja Lindas Leen otrais tērps - man viņas koncerti asociējas arī ar skaistiem, daudzveidīgiem un krāšņiem tērpiem, bet šoreiz vajadzēja samierināties ar vienu tērpu, jo otrais tērps bija neforši pārveidots pirmais.
Kopumā pietrūka pārāk izslavētā koncerta saistība ar kino, jo tagad videoprojekcijas savos koncertos izmanto gandrīz visi mākslinieki, tāpēc to esamība neradīja kino noskaņu. Bet, ja salīdzina ar koncertu Arēnā Rīga, - šis bija tāds intīmāks, un varēja just dialogu ar skatītāju un brīvāku atmosfēru. Jebkurā gadījumā - Lindas Leen balss skanējums, emocijas, kā arī Kaspara Zemīša muzikālais pavadījums liek par koncertu atcerēties ar smaidu sejā!

Atziņas no decembra

Kad uzziedējusi 27.decembrī dāvinātā hiacinte, radās iedvesma apkopot atziņas no decembrī dzimušo dzejnieku pasākumā, kas notika Baznīcas ielā 30, Raiņa un Aspazijas mājā.
Anrī Lafošels lika aizdomāties par to, kad valoda gatava. Vai tad, kad tā ir mirusi? Un kad cilvēks ir gatavs?
Rūtas Ventas dzejolis, kas palicis prātā: "Tik cik runcis pieraudājis...Vai runcis vainīgs pie tā, ka no mūsu mīlestības nekas nav palicis?"
Agitas Dragunas atziņa: "Vieglāko ceļu izvēlas daudzi, bet - savu - grūtāko- retais!"
Inga Pizāne vēl tad, kad decembrī nebija sniega, runāja par to, ka "Melnajās ziemas naktīs/ pat sniegam ir bail krist.."
Tagad nu kļūvis gaišāks, un sniegs ir uzdrošinājies būt daudz.

Kolka Cool, 2011. J.Poškus

Pirmajā mirklī, kad piecēlos no kinoteātra krēsla, likās, ka filma nepatika: pārāk lēna, pārāk neskaidra doma, ko vēlējās pateikt mākslinieki u.tml. Bet tad, atbraucot mājās, nāca apskaidrība: tāpēc tā filma šķiet tik lēna, ka to cilvēku (Andžas, Gvido, Simonas) dzīvi gribas iestumt. Un filmas laikā ir doma: "nu, izdomājiet kaut ko, nu dariet kaut ko jēdzīgu! Rīkojaties! Jūs taču paši esat savas dzīves kalēji!" Bet no otras puses - arī pašas dzīvē ir bijuši mirkļi, kad nezini, ko vēlies, nezini, ko darīt. To visticamāk sauc par bezmērķību! Jāatrod mērķis, jātiecas to sasniegt! Ja neesi apmierināts ar savu dzīvi, tad maini to!
Laikam filmas nosaukums ir tāds tāpēc, ka viņi paši sevi uzskata par cool džekiem - vēsajiem džekiem. Kaut gan, vai tas nozīmē, ka viņi ir apmierināti ar savu dzīvi?
Domāju, ka Latvijā un pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kam pats svarīgākais dzīvē šķiet iedzert un paballēties. Bet, lai dzīve iegūtu kādu jēgu, ir jāpacenšas.
Filma ir mākslinieciski ļoti baudāma: te atklāti Latvijai tipiski vasaras kadri, vēja šalkoņa, jūra, meža burvība.
Bet vislabāk par šo filmu ir izteikusies mana māsa: http://precos.lv/raksti/dazadi/article.php?article_id=3538912

Piparkūku renesanse, 2011. gada decembrī

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmā labdarības izstāde „Piparkūku re-novācija”atklāj jaunu skatījumu uz tik ieraksto, un, man jau šķiet, ka "nobružāto" piparkūku izskatu, formu un ideju. Pazīstami mākslinieki darbojušies ar piparkūkas mīklu un radījuši piparkūkas īpašā izskatā. Īpaši smalks darbs šķita tas, uz kura ar balto glazūru uzraksīta piparkūku mīklas recepte un uz piparkūkas veidotas krāšņu rožu figūriņas.
Jauki, ka kopā ar māsu izdevās iegriezties šajā izstādē, jo piparkūku smarža "renovē" Ziemassvētku sajūtas mūsu domās.

Sievietes T ELPA, 2011

Izstāde iedvesmoja ar mūsdienu mākslu, mūsdienu mākslinieču skatījumu uz sievietei aktuāliem procesiem. Uzmanība pieķērās savdabīgam mākslas objektu veidošanas materiālam - plastilīnam -, ar kura palīdzību Liene Mackus izveidojusi cilvēku figūriņas ar savu īpašu raksturu, piemēram, darbā ar nosaukumu "Modris", kas gatavojas mazgāties vannā (ar visu švammi, ar visu ūdens pildīšanu vannā).
Mani uzrunāja arī ķeramiķes Ingūnas Skujas darbs, kurā attēlota dzejniece Aspazija. Viņa attēlota tiešām savā īpašā stilā un tāpēc izstaro sievišķību un šarmu. Man šķiet, ka svarīgi neaizmirst arī tās latviešu sievietes, kas ir nozīmīgas latviešu kultūras vēsturē, ņemot vērā, ka Aspazijai tajā ir īpaša loma.
Pārsteidza mākslas darbu cikls, kas veltīts sievietes mēnešreižu tēmai. Lai gan darbi šķita jocīgi, tie lika apstāties.
Aizdomāties lika arī Annas Heinrihsones darbs "Maigums", kurā izstādīti iepriekš saplīsuši priekšmeti, kas bija salīmēti ar līmlenti.

Būt kopā, un viss. (2007)

Cik jauki, ka LTV1 translē tik aizkustinošu, dabisku un skaistu franču filmu ar Odriju Tatū galvenajā lomā. Filmas ar šīs šarmantās aktrises dalību ir manu mīļāko filmu topa augšgalā. Filma "Būt kopā, un viss." mani aizkustināja ar sirsnīgumu un ar attiecību dabiskumu. Galvenā atziņa: Mīlestība dzīvi maina uz vislabāko pusi! Tikai jāuzdrošinās tai ļauties!

Roma

Ir tādas pasaules vietas, kuras manā plānā bija apmeklēt vismaz ķeksīša pēc. Un Roma bija viena no tām. Bet aizbraucot uz turieni, satikos ar sauli, ar vēstures elpu, ar grandiozajām celtnēm, ar uzmācīgajiem ielu pārdevējiem un sapratu, ka Roma iedvesmoja mani siltākam rudenim un priecīgākai dzīvei vispār.
Bijām četri ceļabiedri. Viena no mūsu veiksmēm bija tā, ka Guntars atrada labu apmešanās vietu - dzīvokli nevis viesnīcas istabiņas. Par labu dzīvoklim lēmām, tāpēc ka dzīvoklī pastāv iespēja pašam gatavot, būt saimniekiem pār savu laiku un vietu, izjust īstāk Romas iedzīvotāju dzīvesveidu. Un kā izrādījās, izbaudīt dzīvokļa saimnieka viesmīlību, rūpes un vērtīgos ieteikumus. Otrā veiksme bija tā, ka izvēlējāmies pareizos datumus, kad doties ceļojumā, jo pats dzīvokļa saimnieks, mums prombraucot, uzsvēra to, ka mums tiešām paveicās ar silto un saulaino laiku (brīžiem pat +25 grādi). Ņemot vērā, ka burtiski pēc pāris dienām Romā jau plosījās vētras un plūdi. Lai gan vienu brīdi, kad 15.okt. vakarā mūs sāka bombardēt draugu un radu zvani, taujājot, vai ar mums viss kārtībā, jo Romā plosījās vēsturiskie protestu grautiņi, mūs pāršalca šaubu vilnis, vai tiešām varēsim mierīgi tikt mājās. Tomēr no grautiņu vietas bijām tālu. Tajā dienā tieši bijām nolēmuši apskatīt citu pilsētas daļu. Tāpēc grautiņus izjutām tikai tad, kad vērojot Romas skatu no augšas, redzējām dūmu un uguns mutuļus, dzirdējām pāris sprādzienus, un sieviete, kurai jautājām ceļu, bija pa īstam satraukta un stāstīja, ka dodoties no protestiem uz māju pusi. Kā arī visu dienu Romā bija ļoti daudz policijas, ko sākumā nezinājām, kā izskaidrot.
Romā piezemējāmies ar Ryanair lidmašīnu Ciampino lidostā. Tā kā jau bija vēls, mēs jau iepriekš vienojāmies ar dzīvokļa saimnieku Pino, ka viņš mūs sagaidīs un aizvedīs līdz dzīvoklim. Šis pakalpojums maksāja 40 Eiro. Tā kā bijām četratā un, kā izrādījās, līdz šai lidostai transporta satiksme nav tik attīstīta, tad mums šķita, ka tas ir izdevīgākais variants. Ņemot vērā, ka taksis līdz centram izmaksātu tikpat - bet mums vajadzēja mazliet nost no centra: netālu no Villa Doria Pamphilij parka. Mūsu jaunais iepazītais draugs Pino izrādījās ļoti dzīvespriecīgs, atklāts, atsaucīgs un komunikabls itālis, kas jau paaudžu paaudzēm dzīvo Romā. Viņš mūs aizveda līdz dzīvoklim, kas atradās šarmantu daudzstāvu māju rajonā. Dzīvoklis bija pirmajā stāvā, ar divām istabām, virtuvi, vannasistabu, un mums patika, ka tam bija arī neliela, banānkoku ieskauta terasīte.
Lieliski bija tas, ka saimnieks mums iedeva pārskatāmu Romas karti, apzīmēja tās apskates vietas, kuras mums vajadzētu redzēt ceļojuma dienās, ieteica pāris ēstuves, pastāstīja par sabiedriskā transporta izmantošanu. Vienvārdsakot - stipri atviegloja mums visu pavadīto laiku Romā. Un pēc tam katru dienu gan interesējās, kā mums iet un ko mēs esam paspējuši redzēt, gan sūtīja papildus informāciju, kas mums varētu noderēt. Tā pirmajā vakarā, noguruši no lidojuma, devāmies pie miera, sapņojot par satikšanos ar Romu visā tās burvībā.  (turpin. sekos)